CIEMS

Timofejevka (Тимофеевka) ir latgaliešu ciems Rietumsibīrijā. Tas atrodas Tartasa upes krastā Vengerovas rajonā, aptuveni 550 km attālumā uz rietumiem no apgabala centra Novosibirskas. 

Timofejevkas nosaukums radies no ciema dibinātāja Timofeja Marnauza vārda – viņa vadībā  pirmā lielākā grupa no Ludzas apriņķa 1895. gadā izceļoja uz Sibīriju.

Timofejevkā apmetās galvenokārt izceļotāji no Vitebskas guberņas. Te sastopami tādi Ludzas pusei raksturīgi uzvārdi kā Marnauzs, Breidaks, Ločs, Kravaļs, Ivuļs, Mikijanskis, Trukšāns, Vilcāns, Rudušs, Čudars, Vacpans u.c.

Mūsdienās ciema vecākās un vidējās paaudzes saziņa joprojām notiek latgaliski – augšzemnieku dialekta izloksne Timofejevkā saglabājusies un attīstījusies vairāk nekā simts gadus. Timofejevkas latgalieši satiekoties saka – Vasals!, ‘čūska’ Timofejevkas izloksnē ir tuorps, ‘iela’ – ūļneica, ‘sīpols’ – cybuļs, bet ‘braukt’ – juot.





Te runuoja, ka kaids to Timofejs atjuoja pyrmīs, vot i nazvali Timofejevka. Te tatari kod ta dzeivuo.

‘Te runāja, ka kāds Timofejs pirmais atbraucis, tāpēc nosauca par Timofejevku. Kādreiz te dzīvoja tatāri.’

Vera Matuļeva no Timofejevkas










Background Image

VĒSTURE

Timofejevkas kolonija un ciems izveidojās ap 1895. gadu un sākotnēji administratīvi iekļāvās Tomskas guberņas Kainskas apriņķa Šipicinas pagastā. Tā kā Timofejevkas iedzīvotāji lielākoties bija pārcēlušies no Latgales, savā zemes iecirknī tie uz dzīvi apmetās ciemā jeb sādžā. Timofejevkas kolonijas iecirkņa platība bija aptuveni 40 km2, kas bija sadalīta 114 atsevišķos zemes gabalos. Pierakstoties konkrētā zemes iecirknī, ģimenes galva ieguva tiesības ieņemt zemes gabalu, kura platība bija atkarīga no saimes vīriešu skaita. Katram ģimenes vīrietim tika piešķirtas 10–15 desetīnas (11–16,5 hektāri) zemes, kas tomēr joprojām skaitījās valsts īpašums, kas nodots apsaimniekotāja un tā pēcnācēju lietošanā uz mūžīgiem laikiem. 

Katrai saimei piešķirtais zemes gabals neoficiāli tika nodēvēts tā apsaimniekotāja uzvārdā, līdz ar to ciema zemes platība vienmērīgi pārklājās ar iedzīvotāju uzvārdos nosauktiem zemes gabaliem. Šobrīd ciema apkārtnē nenotiek gandrīz nekāda saimnieciskā darbība, līdz ar to lielākā daļa vietvārdu ir zaudējusi savu funkcionalitāti, taču daži vietvārdi, piemēram, Vacpanu zaimka, Četru Juoņu pūrs, Breidaka styurs, Kopu ryucs, ir saglabājušies.

20. gadsimta sākumā Timofejevka bija viena no lielākajām latgaliešu kolonijām Sibīrijā. Pēc garīdznieka un žurnālista Kazimira Skrindas datiem 1909. gadā te dzīvoja 540 cilvēki. Ciemā tika uzcelta baznīca un bērni apguva ticības mācību dzimtajā valodā. 1913. gadā kolonisti lūdza valdības atļauju ierīkot skolu, kur mācītu arī latgaliešu valodu. Timofejevkas skolā mācības līdz 1937. gadam notika latgaliski. Pēc mācītāja ierosmes ciemā nodibināja kooperatīvu pienotavu un veikalu.

Par Pirmā pasaules kara, boļševiku revolūcijas un Pilsoņu kara laiku nav saglabājies daudz informācijas. Zināms, ka ciema iedzīvotāji cīnījušies gan sarkano, gan balto pusē. 1926. gadā Timofejevkā bija 550 iedzīvotāju, no tiem 80 procenti – latgaliešu.

Nostiprinoties padomju varai, 20. gadsimta 20. gadu beigās sākās turīgo zemnieku (kulaku) vajāšanas. Sākumā viņu īpašumus aplika ar nesamērīgi lieliem nodokļiem, pēc tam vairākas ģimenes izraidīja no ciema – to sauca par izkulakošanu. Kulakos ieskaitīja arī daudzus vidējos zemniekus. 1930. gadā 54 no 120 saimniecībām apvienojās pirmajā kolhozā, ko nosauca “Latgalīts”. Vairāk ziņu par šo kolektīvu nav. Nākamā gadā astoņas saimes nodibināja kolhozu “III Internacionāle”. 

Vēl 1934. gadā visi 116 Timofejevkas skolas skolēni bija latgalieši, tā tika atzīta par labāko nacionālo minoritāšu skolu Sibīrijā. Pēc dažiem gadiem skolā mācījās arī daži krievu tautības skolēni, bet 20. gadsimta 30. gadu beigās skola pilnībā pārgāja uz krievu mācību valodu.

1937. gadā ciemā bija radio un telefons, kolhozs bija iegādājies lauksaimniecības tehniku, laikrakstā “Taisneiba” parādījās slavinošas reportāžas par darba varoņiem. Taču tajā pašā laikā sākās “tautas ienaidnieku”, kuri kaitējot sociālistiskajai jauncelsmei, meklēšana.1937./38. gadā represijās tika arestēta liela daļa Timofejevkas vīriešu un dažas sievietes, pēc dažādām liecībām – 50 līdz 70 cilvēku. No arestētajiem timofejevkiešiem ciemā dzīvi atgriezās vien pāris cilvēki, pārējie tika nogalināti. 

Vēlāk pēc kolhoza dibināšanas un ciemu apvienošanas iedzīvotāju sastāvs Timofejevkā būtiski mainījās. 20. gadsimta 50. gados ciemā sāka apmesties krievi no apkārtējiem ciemiem, veidojās pirmās jauktās ģimenes.

Līdz 20. gadsimta 60. gadiem ciemā dzīvoja ap 200 iedzīvotāju, vairums vēl bija  latgalieši.
20. gadsimta 60.–70. gados ciemā iebrauca daudz cittautiešu, turpināja veidoties jauktās laulības. Šajās ģimenēs savstarpējā saziņa parasti notika krievu valodā. Taču vēl bija arī saimes, kuru bērniem bija grūtības, uzsākot mācības skolā krievu valodā. 

Tataru kolns

Lai gan mūsdienās timofejevkieši maz zina par kolonijas un ciema rašanās apstākļiem un vēsturi, salīdzinoši daudz tiek stāstīts par Timofejevkas apkaimes pirmiedzīvotājiem, par kuriem latgalieši uzskata tatārus. Teikās bieži minēts Tataru kolns, kas atrodas Timofejevkas apkaimē un tiek uzskatīts par vietu, kur tatāri sevi apraka, ierodoties “baltajiem ļaudīm”. Ekspedīcijas laikā kalnu tā arī diemžēl neizdevās atrast un aplūkot. Jādomā, ka tas ir sens uzkalniņkaps, kas noteikti radies vairākus gadsimtus pirms Timofejevkas kolonijas izveidošanās. Teikas par Tataru kolnu zināja vairāki timofejevkieši. Arī Ņina Kukule 2004. gadā:

Tataru kolnu nūsauce par tū, ka tatari dzeivuo... Tī kod ta dzeivuo malnī ļauds. Malnī. A potom suoka pojavļatsja boltī meži – bārzi suoka augt. I tatari soka – tān jau iz teni nagļanut boltī ļauds. I, vot, iz teni guoja Jermaks – tatars. I vot, itys tatars itūs... ubival vysus. I itī rešili... sami sebja končili žyzn’ – vykopali jamu, zaļezli i sami sebja zavalili, i so vsemi semjami ostalis. Vot i nazyvaejetsja Tataru kolns.

‘Tatāru kalnu nosauca tā tāpēc, ka tatāri dzīvoja.. Tur kaut kad dzīvojuši melnie ļaudis. Melnie. Bet pēc tam sāka uzrasties baltie meži – bērzi sāka augt. Un tatāri saka – tagad jau uz šejieni nāks baltie ļaudis. Un, lūk, uz šejieni atnāca Jermaks – tatārs. Un tas tatārs visus nogalināja. Un viņi nolēma… paši beidza savu dzīvi – izraka bedri, ielīda tajā un paši apraka sevi, un tur ar savām ģimenēm palika. Lūk, tāpēc arī saucas Tatāru kalns.’

Baznīca

Timofejevkas centrā drīz pēc ciema dibināšanas tika uzbūvēta baznīca. Ņemot vērā lielo ciemā dzīvojošo katoļu skaitu, 20. gadsimta sākumā draudzes garīgo vajadzību apmierināšanai uz Timofejevku tika nosūtīts katoļu garīdznieks Konstantīns Gedriss. Ciema teritorijā atradās arī divi krucifiksi. 1933. gadā Timofejevkas baznīca tika slēgta, ierīkojot tur klubu. Svētbildes un altāris tika sadauzīts un iemests Tartasa upē. Vecākās paaudzes timofejevkieši, atceroties šos notikumus, piebilst, ka beigās baznīcas postītāju piemeklēja Dieva sods. Vera Loča stāsta:

Te beja taids pi myusu puiss. Bazneica beja. Jis vysu sasvaidēja upī. Vysu – krystus nūruove nu viersa i vyss sasvīde upī. I patom par nezcik laika... A tī patmalis beja iz berega. Par nazcik laika mola jis tīņuok i pīdzēre pjānīs, i nūguo tymā vītā, kur sasvaidēja itūs vyss krystus, vysu nu bazneicas, i apsaļdē rūku, atsola. Vot, ot, kai!

‘Šeit bija tāds vīrietis pie mums. Baznīca bija. Viņš visu savieda upē. Visu – krustus norāva no augšas un visu sasvieda upē. Un pēc kāda laika... Bet tur dzirnavas bija uz krasta. Pēc kāda laika viņš tur mala un piedzēra, un nonāca tajā vietā, kur  sasvieda visus krustus, visu no baznīcas, un apsaldēja roku, atsala. Lūk, kā!’

Bērzu birzs

Timofejevkas apkaimē mežu senāk tikpat kā nav bijis. Lai gan taiga atrodas netālu, šķiet, ka pirms šīs teritorijas izmantošanas lauksaimniecībā šeit bijusi stepe. Mūsdienās neapstrādātā lauksaimniecības zeme ciema apkaimē strauji aizaug ar bērziem. Vera un Jānis Loči atceras, ka senāk šajā apkārtnē bijis tik maz mežu, ka trūcis pat malkas. Līdzīgi stāstīja arī Ņina Kukule 2006.gadā:

A tān že rozauga mežs, mes ka bejom nalelys, i meži beja naleli, a tān ža meži rozaugušs taidi lely. Kai mes jou augom, tai mežs auga, tān mes starimsja, jou mežs staritsja, guožās vyss pi zems. 

‘Tagad šeit saauga koki. Kad mēs bijām nelielas, arī koki bija nelieli, bet tagad koki izauguši tādi lieli. Kad mēs augām, arī koki auga. Tagad mēs novecojam, un arī koki noveco, gāžas visi pie zemes.’

Pašņas un zaimkas

Pirms kolektivizācijas Timofejevkas iedzīvotāju saimniecībām tika iedalīti tīrumi jeb aramzeme, ko timofejevkieši sauca no krievu valodas aizgūtā vārdā par pašņām (tīrums). Pašņās gan sēja labību, gan pļāva sienu, gan zāģēja malku. Ja kāds savā pašņā nesēja graudus, to atdeva citiem.

Uz pašņām parasti tika būvētas zaimkas. Arī tas ir no krievu valodas aizgūts vārds – заимка krievu valodā nozīmē ‘neizmantots, nomaļus esošs zemes gabals, tā aizņemšana’. Vēlāk Timofejevkā šādi sauc būdiņu, kurā apmetās attiecīgā zemes gabala apsaimniekotāji. Geļas Ņiminskas atmiņas 2006. gadā: 

Pi kāžduo beja sova pašņa. Cyts tī sīnu pļuove i maizeiti sēje. I nazyvalasj itei – pašņa. A kogda sadzyna kolhozūs, to vyss jau objedinilsja kūpā. Seņuok od’inolična dzeivuo, kāžnys sev sīnu pļuove i lūpus turē. Beja sataisietys zaimcenis iz teiruma, kur cyts načeval tīņuokeņ, ka kaids leits izīt, ci kas.

‘Katram bija sava pašņa. Cits tur sienu pļāva un labību sēja. Un saucās tā pašņa. Kad sadzina kolhozos, tad visas saimniecības tika apvienotas. Senāk katrs par sevi dzīvoja, katrs sev sienu pļāva un lopus turēja. Uz tīruma bija sataisītas zaimciņas, kur citi nakšņoja, ja uznāca lietus vai kas cits.’

Kolhozs

Agrīnie gadi kolhozā, it īpaši pirms Otrā pasaules kara, bija grūti arī Timofejevkā. Antatolijs Jurevičs stāsta, ka ne visi vēlējās stāties kolhozā – jo īpaši tie, kuriem bija iekoptas lielākas saimniecības. Tos sauca par kulakiem. Arī Viktorija Ruduša 2004. gadā atminējās pirmos kolhoza gadus:

Breidaka styurs skaituos. Tī zaimka beja nazkod, mes gūs slaucjom, bercuļoznuos beja sadzeitys, apspruoga počti. Vyss te zam vainu. I Buli pajēme, i pasādynuoja tjurmā, i nūmyra jis. Skaitēje, ka vrediteļstvo. Napīpļuove sīna, vīnys cysys boruom, tuos gūs spruoga i spruoga, vysys apspruoga počti. Vaina īzasuoce, jū pajēme iz tjurmu, a mani – iz vajennū zavodu. 

‘Breidaka stūris saucas. Tur kādreiz bija zaimka, kur mēs govis slaucām – tur bija sadzītas slimās govis, kas gandrīz apsprāga. Tas viss notika īsi pirms kara. Buli paņēma un iesēdināja cietumā, un viņš nomira. Tā skaitījās kaitniecība. Nesapļāva sienu, vienus salmus govīm barojām, tās sprāga un sprāga, gandrīz visas nosprāga. Sākās karš, viņu paņēma uz cietumu, bet mani – uz kara rūpnīcu.

TIMOFEJEVKA
Vēstures notikumu hronoloģija
Lasīt vairāk

1895

Šipicinas pagastā Timofeja Marnauza vadībā ierodas izceļotāji no Ludzas apriņķa

1909

Ciemā ir 540 iedzīvātāji, darbojas piena fabrika, baznīcā kalpo katoļu mācītājs K. Gedriss

1913

Ciemnieki iesniedz lūgumu par skolas dibināšanu Timofejevkā.

1926

No ciema 550 iedzīvotājiem 80% ir latvieši (latgalieši).

1930

Kolektīvā “Latgalīts” apvienojas 54 trūcīgo un vidējo zemnieku saimniecības

1933

Kolektīva sapulce nolemj baznīcu pārvērst par “kuļturas moju” (kultūras namu)

1934

Timofejevkas nepilnajā vidusskolā mācās 116 skolēni, visi latvieši (latgalieši). Skola atzīta par vienu no labākajām minoritāšu skolām Sibīrijā, tās direktors Ontons Jurevičs

1937

Kolektīvam ir automašīna, traktors un lauksaimniecības tehnika. Ciemā ir radio, telefons, darbojas kooperatīvs, veikals, pasta nodaļa, bārnu moja (bērnudārzs), uzcelta graudu kalte, klēts, kūtis

1937–1938

Arestē un aizved uz Kainsku 53 ciema iedzīvotājus. No tiem izdzīvo un ciemā atgriežas daži

1939

Mēneša laikā uz ciemu piespiedu kārtā pārvieto 100 viensaimniecības

20. gs. 50.–60. gadi

Ciemā ap 200 iedzīvotāju, vairums no tiem latgalieši, no apkārtējiem ciemiem sāk ieplūst krievi, veidojas pirmās jauktās ģimenes

1989

Vengerovas rajonā latgaliešu tautību uzrādījuši 190 cilvēki, Timofejevkā 40% iedzīvotāju ir latgalieši

2004

Ciemā 170 iedzīvotāju, no tiem 66 latgalieši, skolā mācās 30 skolēnu, darbojas klubs, divi veikali

2015

Ciemā ir 37 iedzīvotāji, veikals slēgts, klubs nodedzis, skolā mācās 3 bērni

CIEMA DZĪVE

Vēl pavisam nesen, 2004. gadā, Timofejevkā skaitījās vidēji liels ciems, kurā dzīvoja 170 iedzīvotāju – 66 latgalieši (24 cilvēkiem tikai viens no vecākiem bija latgalietis), 73 krievi, 6 tatāri un viena poliete.

2015. gadā ciema iedzīvotāju skaits bija sarucis vairāk nekā četras reizes – līdz 37 cilvēkiem. 

Ciema iedzīvotāju skaits samazinās, vecākās paaudzes iedzīvotājiem aizejot mūžībā, savukārt cilvēki darba spējīgā vecumā Timofejevku pamet, pārceļoties strādāt uz lielākiem ciemiem, rajonu centriem Vengerovu, Severnoji, apgabala galvaspilsētu Novosibirsku vai pat uz ārzemēm. 

Mūsdienās Timofejevka vairs nav iekārojama dzīvesvieta – te nav ne veikala, ne kluba, mediķus vai ugunsdzēsējus pa grūti izbraucamo ceļu, jo īpaši ziemas un rudens periodā, var arī nesagaidīt. Skaista vieta, svaigs gaiss un citas lauku priekšrocības 21. gadsimtā ir vāji argumenti par labu dzīvei tālu prom no pilsētas.

Upe

Timofejevka atrodas Tartasa upes krastā. Tartass, kuras nosaukums tulkojumā no ketu valodas nozīmē ‘Ūdrupe’, ir Omas pieteka. Vengerovu un Severnoji – divus Novosibirskas apgabala rajonu centrus – savieno gan ceļš, gan upe. Šajā teritorijā starp ziemeļos esošo taigu un dienvidu stepi Tartasa krastos izvietojusies virkne ciemu, arī latgaliešu ciems – Timofejevka.

Ceļš

Timofejevku no apgabala galvaspilsētas Novosibirskas šķir apmēram 550 kilometri, savukārt līdz rajona centram Vengerovai pa zemes ceļu mērojami 75 kilometri. Lietus laikā un ziemā ceļš ir grūti izbraucams.

Ielas

Ciema “ziedu laikos” Timofejevkā bija trīs ielas. Trešā – Tatāru iela – bija gandrīz izzudusi jau 2004. gadā. 2015. gadā mazapdzīvotas bija arī pārējās divas Timofejevkas ielas

Klubs

Kādreiz Timofejevkas klubā notika dažādi pasākumi, kuros kopā pulcējās ciema ļaudis. Taņa Peščerska atceras, ka bija tikai radiolas un plašu atskaņotājs, bet magnetofonu nebija: Magnetafoni togda nabeja že. [..] Tepat i klubs beja. Padzerlīs, i beja tancy do upada. Da, veselo beja! ‘Magnetofonu toreiz nebija. Tepat klubs bija. Iedzer, un bija dejas līdz krīti. Jā, jautri bija!’

Veikals

Pirms desmit gadiem Timofejevkā vēl darbojās veikals, ar “mājtirdzniecību” nodarbojās arī ciema pastniece. Tagad ciemā palikušie iedzīvotāji iespēju robežās pārtiku izaudzē paši, bet iepirkties dodas uz rajona centru Vengerovu vai blakus esošiem ciemiem – Miņinu un Šipicinu.

Skola

2015. gadā vienīgā sabiedriskā ēka Timofejevkā bija skola, kurā pavasarī mācījās trīs bērni un bija viena skolotāja. Pamatskolas ēka Tartasa upes krastā uzcelta 1994. gadā.

Mājas

Līdz ar iedzīvotāju aizbraukšanu Timofejevkas mājas paliek tukšas, bet reizēm nepaliek pat tās, jo koka ēkas ir salīdzinoši viegli izjaucamas un pārvedamas uz jauno dzīvesvietu. Vera Loča 2015. gadā: “Ai, vobše, dzeravne lela beja! A tān daudzi nūmērst voi aizjouj. Kas ta tī palics? 

‘Ai, vispār liels ciems bija! Bet tagad daudzi vai nu nomirst, vai aizbrauc. Kas tad tur palicis?’

Cilvēki

Mūsdienās par māju apdzīvotību ciemā liecina malkas kaudzes pie tām.

Kapi

Timofejevkas kapi atrodas apmēram kilometru no ciema un vasarā ir sasniedzami pa ganību ceļu, šķērsojot pļavas un Kopu ryuci jeb Kapu strautiņu. Pavasarī palienes pļavas pārplūst, tāpēc uz kapiem jāmēro garāks ceļš. Reizēm, runājot par kapiem, timofejevkieši lieto eifēmismu “Aiz ryuča” (Aiz strauta).

Ciemiņi

Daudzi bijušie Timofejevkas iedzīvotāji kļuvuši par ciemiņiem savā dzimtajā ciemā. Šeit viņi ierodas uz svētkiem, pavada atvaļinājumus un cer, ka pensijas gados atgriezīsies Timofejevkā, jo te ir svaigs gaiss, daudz ogu un sēņu, upe bagāta zivīm, meži ar dzīvniekiem.

Background Image

CIEMA CILVĒKI

VERA LOČA

Ciema vecākā iedzīvotāja Vera Loča, dzimusi 1928. gadā, teic: Ot, kai žyzņs skladyvajetsa pad starast’. Myusus tože Taņa sauc iz Severnū. Jī tī pataisejušš dvuhetažnū domu. Nē, nipajedzim nikur. Dzeivuosim tepat. Vyss te leidz – tepat i kopy, te vysi, radziteli vysi. I mes te. 

‘Redz, kā dzīve iegrozās vecumā. Mūs Taņa (meita) arī aicina pie sevis dzīvot Severnojē. Viņi tur uzcēluši divstāvu māju. Nē, mēs nebrauksim nekur. Dzīvosim šeit pat. Viss šeit līdzās – tepat kapi, te visi, vecāki visi. Un mēs te.’ 

Vera ar dzīvesbiedru Jāni, kurš dzimis 1930. gadā, visu mūžu nodzīvojuši Timofejevkā. Uz Timofejevku atbrauca viņu vecvecāki 19. gadsmita beigās, cerot uz brīvām zemēm Sibīrijā. Veras vecāmāte no Latvijas atvedusi arī krucifiksu, ko latgaliski sauc par mūceņu. Ar to Timofejevkā pavada mirušos uz kapiem. Vera tāpat glabā no Latvijas atvestu rožukroni un nelielu krucifiksu no 20. gadsimta 30. gados izpostītās Timofejevkas baznīcas. 

Ciemā dzīvo un saimnieko arī Loču meita Nadja Savicka ar ģimeni. Pie Veras un Jāņa bieži ciemojas mazmazdēls Daņila, kurš šoziem bija palicis vienīgais skolnieks Timofejevkas skolā. Viņa māte, Veras mazdēla sieva, Neļa Vacpane ir skolas direktore un arī vienīgā skolotāja. 2015. gada rudenī skolu slēdza, jo Daņila Savickis bija vienīgais skolēns. Pirmās klases mācību vielu viņš apguva mājās.

Background Image

CIEMA CILVĒKI

ZINA IVULE

2004. un 2006. gadā ciemā tika dokumentēta psalmu dziedāšana, ko katoliskajā tradīcijā izpilda mirušo piemiņai. Šī tradīcija saglabājusies Latgalē arī mūsdienās. 2015. gada ekspedīcijas laikā Zina Ivule, dzimusi 1932. gadā, aplūkojot 2004. gadā uzņemto psalmu dziedātāju grupas fotogrāfiju, saka: Geļa Ņiminska, Ņina [Kukule], i jas veļ dzeiva! Geleitis nav, Ņinys nav. ‘Geļa Ņiminska, Ņina [Kukule], un es vēl dzīva! Gelītes nav, Ņinas nav.’

Zina ik dienas skaita litāniju. Vecā lūgšanu un dziesmu grāmata kļuvusi plāna un trausla – tā nolietojas. Timofejevkā ar lūgšanu grāmatas lapām, tās dedzinot un kūpinot, iesvētī kapu, pirms guldīt mirušo. 

Zinas tēvs Antons Jurevičs bija Timofejevkas skolas direktors. Viņš arestēts un gāja bojā 1937./38. gada represijās. Māte ar bērniem palika viena.

Background Image

CIEMA CILVĒKI

ANATOLIJS JUREVIČS

Anatoliju Jureviču, dzimis 1936. gadā, arī meitas aicina pie sevis uz pilsētu. Bet viņš negrib. Ko viņš tur darīšot – šeit viņam ir neliela saimniecība, viņam vajagot darboties. Anatolijs stāsta, ka agrāk ciems bija liels, un bija arī lielas saimes. Tie, kas vairāk strādājuši, tie arī labāk dzīvojuši. Tad tos par kulakiem turēja. Tā kaut kāda muļķība bijusi: Tai i seņuokan – kas ai saimi nagulē, struoduo, a tuos saimes lelys pi vysu beja – daže pa sjem, pa vosjem bārnu, a to i da desmit. I ai vysu saimi malatili, sēja i dzeivuo mala mala. Zyrgu turē vaira kab lobuok nūpļout i lobouk izart. [..] A patom – kurīs labi sevi nežalel, struoduo, suoka par kulakm jūs saukt. Vobšem durast’ kaida to beja.

Anatolijs teic, ka tagad ciemā latviešu palicis vien tik, cik kaķim asaru.

Tān kot’ glaza zakryvai, tože bēdz pa celi. Jesli pādejī rozjuos, i vsjo. I teņuok paliks pustyņa. Te cik te palyka? Nazcik domu dzeraunī palyka. 

‘Tagad kaut acis ver ciet un arī bēdz projām. Ja pēdējie aizbrauks, tad viss. Arī šeit būs tuksnesis. Te cik māju palika?  Dažas mājas ciemā vien palikšas.’

Background Image

CIEMA CILVĒKI

TAŅA PEŠČERSKA

Taņa Peščerska, dzimusi 1955. gadā, jau vairāk kā piecus gadus vairs nedzīvo Timofejevkā, kaut bērnības, skolas un lielākā daļa dzīves gadu pagājuši ciemā. 

Taņas Peščerskas puiss jeb vīrs nav latgalietis. Ar Vladimiru jeb Vovu, kurš ir divus gadus vecāks, Taņa iepazinās Timofejevkā. Taņa atceras:  

Dzerevnis beja – Timofejevka, Miņina, 3 kilometri nu myusu. A jī da mysu vysu laiku braukuo. Okorā čo? Tancy! I vsjo! Pyrmū muosa ar jū padružē, a patom mes pajēmem i ai ženihim samejom. I vsjo, es palyku ai jū. Muote tai lomuo mani! Soka, kai jyusim nakauns! Jyus že muosas! Kai jyus tai doret! A man tys puika napatika, a jai – itys! Ai, mes samejom! Davai, soka, sameisim! Davai!

‘Ciemi bija Timofejevka, Miņina, 3 kilometri no mums. Viņi visu laiku pie mums braukāja. Ko vakarā? Dejas! Un viss! Vispirms māsa ar viņu sadraudzējās, bet pēc tam mēs paņēmām un ar preciniekiem samainījāmies! Un viss, es paliku ar viņu! Māte mani tā lamāja! Saka, kā jums nav kauna! Jūs taču māsas! Kā jūs tā darāt! Man tas puisis nepatika, bet viņai – šis! Ai, mēs samainījāmies. Saka – samīsim! Lai notiek!’

Taņas un Vladimira trīs dēli jau ir pieauguši, nodibinājuši ģimenes. Ar dēliem Taņa sarunājas krieviski, taču viņi saprotot arī latgaliski. Taņa un Vladimirs Timofejevku pameta 2008. gadā, jo ciems kļuva arvien mazāks – kas aizbrauca, kas nomira. Ciema nošķirtība lika Peščerskiem  pārcelties uz perspektīvāku vietu rajona centra Vengerovas tuvumā. Jaunā dzīvesvieta – Kļučevoje – ir dzīvīgs ciemats. Tur ir veikals, pasts, kā arī septiņus kilometrus attālajā Vengerovā pieejams ārsts, banku pakalpojumi, pēc degvielas arī nav jābrauc tālu. Taņa sākusi dziedāt ciema ansamblī, kas nereti dodas koncerttūrēs pa visu rajonu.

No Timofejevkas aizbraucot, Peščerski paņēma līdzi arī Taņas mammu – Ņinu Kukuli, kura nodzīvoja jaunajā dzīvesvietā vien dažus gadus un ir apglabāta Kļučevojes kapos. Turp Taņa dodas itin bieži.

Peščerski ir apmierināti par savu lēmumu un jaunās dzīves sākumu Kļučevojē. Uz Timofejevku viņi vēl šad un tad aizbrauc gan uz bērēm, gan arī – Vladimirs, lai dotos medībās un zvejā, bet Taņa, lai satiktu vecos draugus un kaimiņus.