CIEMS

Latviešu ciems Lejas Bulāna (Hижняя Буланка) atrodas Krasnojarskas apgabala Karatūzas rajonā, skaistā vietā - Sajānu kalnu tuvumā, Kebežas un Bulankas upju krastos.   

1858. gadā, kad ciems tika dibināts, administratīvi tas atradās Jeņisejas guberņā.  

19. gadsimta beigās Lejas Bulāna bija lielākais latviešu ciems Sibīrijā.  Mūsdienās ciemā dzīvo 42 cilvēki, no tiem – 20 latvieši, kuri labi prot un joprojām ikdienā lieto latviešu valodu. 

Kādreiz plašais ciems, kurā reiz bija piecas apdzīvotas ielas, lēnām iznīkst – šeit vairs nav skolas un veikala, darbojas tikai bibliotēka, kas pilda gan kultūras nama, gan baznīcas, gan ziemā arī medpunkta funkcijas. Bulāniešus var satikt blakusesošajos lielākajos ciemos un pilsētās – Motorskā, Jermakovskā, Karatūzā, Minusinskā u.c. Daži dzīvo arī Latvijā.

Lejas Bulāna atdzīvojas Vasarassvētkos un Jāņos, kad kopā sabrauc ciemu atstājušie latvieši, lai kapsētā pieminētu savus senčus, upes krastā iekurtu Jāņu ugunskurus, satiktu radus, senus draugus un kaimiņus. 

Background Image

VĒSTURE

Lejas Bulānas ciems izveidojās 1858. gadā. Pirmie ciema iedzīvotāji bija luterticīgie latviešu un vācu tautības noziedznieki, kuri uz Sibīriju tika izsūtīti par dažādiem pārkāpumiem.  

Lejas Bulāna radās, pateicoties luterāņu mācītāju ierosinājumam – sekot Rižkovas (pirmā latviešu kolonija Rietumsibīrijā, dibināta 1802. gadā) paraugam un pulcēt vienkopus uz Austrumsibīriju izsūtītos luterāņus. 

Cara valdība 1851. gadā izdeva rīkojumu, ka visi luterticīgie noziedznieki nometināmi Minusinskas apriņķa dienvidos. Sākotnēji dažādu tautību luterāņi apmetās Augšsuetukā (Каменный Брод, Svētuks), kas vēlāk pārtapa par igauņu un somu koloniju. Septiņus gadus vēlāk latvieši un vācieši pārcēlās uz Kebežas un Bulankas upju sateces vietu, nodibinot Lejas Bulankas ciemu. Pēc dažiem gadiem kaimiņos izveidojās igauņu ciems Augšbulanka (Верхбуланка). Daļa pirmo iedzīvotāju drīz vien Lejas Bulānu pameta, dodamies vieglākas peļņas meklējumos uz zelta ieguves vietām vai pilsētām. 

Laikā no 1869. līdz 1872. gadam Lejas Bulānas pirmajiem iedzīvotājiem pievienojās brīvprātīgie ieceļotāji no Dikļu un Umurgas draudzēm. 1884. gadā no 1119 ciema iedzīvotājiem tikai 220 bija brīvprātīgi ieceļojuši. 19. gadsimta beigās Lejas Bulānā jau bija sava baznīca un skola, kurā mācības latviešu valodā notika līdz 1937. gadam. 1893. gadā ciemā tika nodibināta bibliotēka un pirmā latviešu biedrība Sibīrijā “Lejas Bulankas bibliotēkas biedrība”.

19. gadsimta beigās Lejas Bulāna bija lielākais latviešu ciems Sibīrijā – 1897. gada Viskrievijas tautas skaitīšanas dati liecina, ka Lejas Bulānā bija 910 iedzīvotāju, to skaitā 786 latvieši.

Laikā pirms Pirmā pasaules kara un pirmajos kara gados ciems uzplauka. Tur darbojās draudze, skola ar diviem valdības algotiem latviešu skolotājiem, bibliotēka, dramatiskais pulciņš, atturības biedrība, sviesta artelis un patērētāju biedrība (kooperatīvs). Kolonisti nodarbojās ne tikai ar zemkopību un lopkopību, bet turēja arī bites un audzēja tabaku, kas deva labus ienākumus. Ciema attīstību pārtrauca 1917. gada lielinieku apvērsums un Pilsoņu karš, kura laikā soda ekspedīcija nogalināja 12 bulāniešus. 20. gadsimta 20. gadu sākumā uz Latviju aizbrauca mācītājs Andrejs Zuzāns un skolotājs Jānis Driķis, kurš Bulānā bija strādājis kopš 1890. gada.

1920. gados ciemā sāka nostiprinājāties padomju vara. 1929. gada rudenī dievkalpojuma laikā arestēja mācītāju Miglu. Drīz pēc tam baznīcā ierīkoja klubu, kur 1933. gadā notika Maskavas latviešu teātra “Skatuve” viesizrādes.

20. gadsimta 30. gadu sākumā sākās pāreja uz kolektīvo saimniecību, darbojās komūna “Cīņa” un lauksaimniecības artelis “Sarkanais Oktobris”, neilgu laiku pastāvēja arī kolhozs Отбой Кулаку (Prettrieciens Kulakam) un artelis “Celtne”.  Ciema dzīvi un attīstību ietekmēja turīgāko zemnieku (kulaku) izstumšana no sabiedrības un varmācīgā kolektivizācija 1930. gadu sākumā (līdz 1933. gada martam uz nometnēm bija izsūtīti apmēram 50 iedzīvotāji). 1937./38. gada masveida represijas skāra ap 120 ciema ļaužu, no kuriem izdzīvoja tikai daži.   

Asimilēšanos sekmēja baznīcas un latviešu skolas slēgšana 1930. gados un mērķtiecīga rusifikācija, kā arī jauktās laulības pēc Otrā pasaules kara.  Pēc kara vairākas ģimenes no Lejas Bulānas pārcēlās  uz Latviju.

Padomju laikā, 20. gadsimta 70. gados, Lejas Bulānu Latvijai atklāja žurnālists Ingvars Leitis, fotogrāfs Uldis Briedis un kino ļaudis – Vaira Strautniece un Andris Slapiņš. 1991. gadā, kad Lejas Bulānā notika Latvijas Zinātņu Akadēmijas rīkotā ekspedīcija, ciemā 70–80 mājās dzīvoja ap 200 latviešu. Ekspedīcijas rezultāti tika apkopoti Vairas Strautnieces sastādītā rakstu krājumā „Lejas Bulāna – latviešu ciems Sibīrijā” (Rīga, 1995). 

No 1989. līdz  2009. gadam Lejas Bulānas skolā skolotāji no Latvijas mācīja latviešu valodu un kultūru, tostarp arī folkloras tradīcijas. 21. gadsimta sākumā vairāki ciema iedzīvotāji pārcēlās uz Latviju.

Team Member

Valentīna Kalniņa


Pirmie latvieši

Cinei Minnai māte bija Ceplīš Līze. Viņu izsūtīja no Latvijas. Viņa strādāja pie muižnieka par dienestmeitu, viņš viņu pierunāja šķūni piededzināt. Viņa piededzināja, viņš dabūja strahovku (apdrošināšanu), un tāpēc viņu 14 vai 16 gadus vecu izsūtīja no Latvijas. 

Pirmie latvieši bija izsūtīti, pēc tam rakstīja pazīstamajiem, ka te pulka zeme, un tad atbrauca citas saimes uz šejieni. Šeit pirms tam bija taiga. Izmeklēja latvieši vietu, kur upe ir blakus. Tuvākais dzelzceļš bija Kizilā, teica, ka uz turieni tur taisa tos ceļus.

Team Member

Alīda Melbārde


Kandalas kājās!

Viņi tikai runāja, ka atbrauca no Latvijas. Izsūtīti. Ko tad tur nogrēko, sūta uz Sibīriju. Kandalas kājās! Smējās, smējās par tām kandalām.  

Te ciemā i vācieši, i igauņi, i latvieši bij. Tie igauņi un vācieši tik pa biškam bij, a latvieši ceļikom (lielākā daļa). Latvieši pa latviski runāja, igauņi pa igauniski – viņiem te nepatikās, jo latvieši bij vairāk. A vācieši iemācījās pa latviski runāt. Igauņi tagad dzīvo Verhbulānā. Bišķi tie igauņi ir savādāki, viņi ir dusmīgāki – kad plēšas, viņiem uzreiz plintes un naži iet hodā (tiek likti lietā), a mums te ar kulakiem plēšās.  

Team Member

Milda Vitnere


Cik tā taisnība?

Man vecāki arī dzimuši tepatās. Tepat i dzimuši un te ir precējušies, un miruši.  Pļāpāja jau visādīgi, kas viņu zina! Redz, man vecmamma, kā teikt, Jūlīte – tai nebij vecāku. Viņa stāstīja, vot, ka tas viņas vīrs, mans vecaistēvs, esot teicis, kad kādreiz, kādos tad ķeizara laikos, bij atsūtīti tie vīrieši, a tās meitenes palikušas Latvijā. Un tad pēc tam ir pienācis likums tāds, kad ir sūtītas tās sievietes ārā. Nu tad tie puiši brauca viņām pakaļ un tad tepatās ciemā precējās. Nu un tad radās jaunas saimes, jauni cilvēki.

Te jau vēl saka, ka muižnieku laikos Latvijā, kur ir siena vāli izpļauti tanī kunga daļā – par to sūtīja ārā. Kungs sadzīvojis savai kalponei bērnu, tā ir nožņaugusi to bērnu, to sūta šurp uz Sibīriju. Visādīgi pļāpāja. Cik tā taisnība, mēs nezinām!

LEJAS BULĀNA
Vēstures notikumu hronoloģija
Lasīt vairāk

1858

Bulankas un Kebežas upju krastos apmetas pirmie latviešu un vācu kolonisti

1865

Uzbūvēta skolas ēka

1869

Ierodas pirmie brīvprātīgie ienācēji no Dikļiem un Umurgas

1886

Iesvētīta baznīca un uzcelta mācītāja māja

1893

Nodibināta bibliotēka, Lejas Bulankas bibliotēkas biedrība (pirmā latviešu biedrība Sibīrijā) un koris

1897

Ciemā 910 iedzīvotāji (no tiem – 786 latvieši), reģistrētas 187 saimniecības

1912-1916

Nodibināta atturības biedrība, dramatiskais pulciņš, patērētāju biedrība

1918–1919

Ciema jaunieši iesaistās lielinieku dumpī jeb t. s. “rungu karā” Minusinskas apriņķī pret Kolčaka valdību (“baltajiem”), pēc tam ciemā ierodas “balto” soda ekspedīcija, nošauj 12 lielinieku atbalstītājus

1926–1928

Pirmās represijas pret garīgās dzīves kopējiem, sākas kampaņa pret budžiem (no 355 saimniecībām 14 atzītas par budziskām)

20. gs. 30. gadi

Sākas kolektivizācija, notiek turīgo zemnieku “izkulakošana”, tiek slēgta baznīca

1937–1938

Represēti ap 120 ciema iedzīvotāji, skola pilnībā pāriet uz krievu mācību valodu

1941–1945

Vīrieši mobilizēti Sarkanajā armijā, karā krituši vismaz 27 ciema vīri

1975

Ciemā ierodas Uldis Briedis un Ingvars Leitis, sākas sadarbība ar Latviju

1989

Ciemā dzīvo ap 200 cilvēkiem, skolā sāk strādāt pirmie latviskās izglītības misionāri

21. gs. sākums

Iedzīvotāji turpina pamest ciemu, daži pārceļas uz Latviju

2012

Baznīcas ēka pārvesta uz Karatūzu, slēgta skola

2015

Ciemā dzīvo 42 iedzīvotāji, t. sk. 20 latvieši, darbojas bibliotēka

CIEMA DZĪVE

Skola

Lejas Bulānas skolu  savulaik cēluši vietējie ciema iedzīvotāji. Pirmā skolas ēka atklāta 1895. gadā. 1920.gadu beigās to pārbūvēja. Līdz 1937. gadam šeit notika mācības latviešu valodā. Milda Vitnere atceras: Es 1936. gadā iesāku skolā iet. Pirmā klasē - pa latviski.  1937. gadā jau pa krieviski mācījos. (1937. gada represiju laikā) skolā no rīta dzird, ka čukstās skolotājas. Ar tām apkalpotājām čukst, ka pagājušo nakti ir tāds saņemts un tāds saņemts. Mēs jau neko nezinājām, nesapratām. Skolotājus visus paņēma. Es mācījos pie Abikas, Goba, sieviete - direktore Petere,  Ozoliņš, (viņa) sieva bija Rudzīte. Un tad mēs turpinājām mācīties krievu valodā. Es bišķiņ jau bokšķerēju (krieviski), par to, ka mana vecmamma bij ceļmalā atrasts bērns. Viņas audžutēvs vairāk braukāja pa krieviem, un viņa sagrābstīja to krievu valodu. Es jau akurāt nevarēju riktīgi runāt, nu, saprast es sapratu. Un tad vēl bij unkuls man, mātes brālis. Tas arī, kad sūtīja uz traktoriem mācīties, uz Ačinsku, tur viņš iemācījās pats pa krieviski runāt. (Viņš) man ar iemācīja un parādīja burtus. Tāpēc mani nekad (skolā) neatsēdināja atpakaļ, un tā es gāju uz priekšu visas septiņas klases.

Pēc vairāku gadu desmitu pārtraukuma, sākot ar 1989. gadu, skolā dažādus mācību priekšmetus latviešu valodā mācīja skolotāji no Latvijas – Juris Zalāns, Arnis Heidemanis, Tamāra Heidemane, Jana Ruža, Ārija Prūse, Ruta Jakovļeva, Rihards Asbergs, Indra Kalniņa, Ruta Godiņa un Dace Berga. 2012. gadā skola tika slēgta nelielā skolēnu skaita dēļ. Tagad Lejas Bulānas bērni mācīties dodas uz skolu Motorskā, blakus ciemā.

Baznīca

Mūsdienās Lejas Bulānā vairs palikusi tikai baznīcas vieta, kuru iezīmē ēkas pamati un  koka krusts ar bijušās baznīcas fotogrāfiju. Pirms trijiem gadiem, 2012. gadā, grūstošā un izdemolētā baznīcas ēka tika pārvesta uz rajona centru Karatūzā. Tagad tā tiek atjaunota un nākotnē kļūs par Krasnojarskas apgabala luterāņu baznīcas centru. 

Lejas Bulānā baznīca tika uzcelta mācītāja Hermaņa Zālīša laikā, to atklāja 1886. gadā.   Reliģisko dzīvi  ietekmēja 1917. gada politiskie notikumi Krievijā. Ateisma propaganda panāca to, ka 20. gs. 30. gados reliģiskā dzīve Bulānā un citās latviešu kolonijās Sibīrijā apsīka. 1930. gadā 19. janvārī slēdza Bulānas baznīcu ar ciema sapulces lēmumu: Baznīcu kā kontrrevolucionāru kapitālistisko elementu grupēšanās un darbaļaužu muļķošanas centru slēgt un visas telpas nodot kulturālām vajadzībām.

Lai arī Lejas Bulānas baznīcā tika ierīkots ciema klubs, kolonijas reliģiskā dzīve turpinājās “pagrīdē” – latviešu mājās un Lejas Bulānas kapsētā.  Izmantojot paaudzēs mantotās kristīgās zināšanas un dziesmu grāmatas,  ciema ļaudis sanāca kopā, noturēja dievvārdus, kristīja jaundzimušos un izvadīja mirušos.

Kapsēta

Lejas Bulānas kapsētu vietējie sauc par Lielajiem bērziem. Te atdusas ciema ļaudis  vairākās paaudzēs. Kapsēta mūsdienās kļuvusi  par bulāniešu galveno tikšanās vietu – gan bērēs pavadot mirušos, gan pieminot aizgājušos. Tas parasti notiek Vasarassvētkos, kad tuvinieku kapvietas tiek izrotātas ar košiem ziediem. 

Vilim  Brūdelim, kurš domā, ka jābīstas no dzīviem, ne mirušiem cilvēkiem, Lejas Bulānas kapsētā reiz gadījās šāda istorija (notikums): Es kādreiz pļāvu sienu Būdu graviņā. Vedu uz turieni bites - turēju bites, man laikam divpadsmit kociņi (bišu stropi) bij. Nu i ko? Es ar tēva zirgu braukāju. Tas zirgs ko ta kājai izdarīja - uzdūra vai ko. Tā es to zirgu nokāvu. A man bij samoģeļnijs (paštaisīts) traktors. Paņēmu tās kiškas (nokautā zirga zarnas),  piegruzīju (sakrāmēju) - nāca jau vakara tumsiņa. Domāju - aizvedīšu tiem suņiem lai ēd!  Suņi man tur stāvēja pie tiem biškokiem.  Aizbraucu uz Vikseļ Marijas pļavu. Nu jau tāda tumsiņa bij, kā piebraucu pie to pļavu klāt, nodzisa man traktors – saļarka (degviela) pabeidzās. Nu ko nu darīt? Pagriežos, skatos - mella točka (punkts) lien ārā no tā pūra! Ahāāā, domāju - kas ta ne tas, tas nav draugs. Lācis, visas kiškas izvandīja! Es prom pa ceļu! Ar tur kapos stāvēja vārti. Kādi metri divi augstumā stāvēja. Ai, ai, ai, ai!  Zina, kā es skrēju?  Kājas pie zemi neķēra! A tur krietni bija jāšķipelē. Tos vārtu pārlecu pāri, pat ar kāju neaizķerdams no bailēm! A kur skriet - lācis no pakaļas rūkdams skrien! Es vārtiem pāri, uz kapa uzlidoju. A tur Zaicevu Vilis paglabāts. Es viņa krustu apķēru, saku:  "Vasjka, palīdzi!" Tas lācis kapos nelīda. No krustiem baidās? Tik pie vārtiem ar ķepu pameta, norūca "Vēēēē", apgriezās un aizgāja. Es atnāku mājās, stāstu - visi smejas!

Bibliotēka

Mūsdienās bibliotēka ir vienīgā sabiedriskā iestāde Lejas Bulānā, kas pilda gan kultūras nama, gan baznīcas, gan arī ziemā medpunkta funkcijas.

Agrāk bibliotēku Bulānā mēdza saukt par lasāmmāju. Sākotnēji tā uzplauka pie skolas, un 1893. gadā tika dibināta Lejas Bulānas bibliotēkas biedrība. Bibliotēkā bijušas ap 300 grāmatu, cieminieki labprāt lasījuši arī no Latvijas pasūtinātās avīzes un žurnālus. Tagad bibliotēkas plauktos galvenokārt atrodamas grāmatas krievu valodā, jo ciemā latīņu alfabētā rakstīto prot izlasīt vairs tikai daži.

Bibliotēka, kas atrodas pašā ciema centrā, savulaik bijusi iecienīta jauniešu tikšanās vieta. Valentīna Kalniņa atceras: Mēs te jaunībā satikās visi un družīja (draudzējās). Sēdēja, šūpoja kājas!  Uz verandas sienām un koka balstiem vēl tagad redzami iegravēti vārdi un gada skaitļi. Blakus bibliotēkai atrodas piemiņas vieta Otrajā pasaules karā kritušajiem ciema iedzīvotājiem.

Valoda

Lejas Bulānas ielās, neskatoties uz nelielo iedzīvotāju skaitu, joprojām skan latviešu valoda. Te dzirdams īpatnējs latviešu valodas Bulānas variants jeb sava valodas kopforma, ko valodnieki  mēdz dēvēt par koinē. Tas izskaidrojams ar to, ka latvieši Lejas Bulānā ieradušies no dažādām Latvijas vietām, atvedot sev līdzi savu senču dzimtās vietas izloksni un vārdu krājumu.  Bulānā saglabājušies daudz vārdu, kas Latvijā vairs netiek lietoti, vien atrodami sinonīmu vārdnīcās un  apvidvārdu krājumos – saliegt ir melot, saime ir ģimene, mīlēt – patikt, svētīt – svinēt, apukam - atpakaļ. Bulāniešu  valodā ir  arī daudzi ģermānismi un rusicismi – bulānieši dziesmas ziņģē (dzied tikai garīgās dziesmas), kaimiņš ir nāburgs, alus ir pīva un to nevis dzer, bet šmorē. Ja upe maina gultni, tad vietējie saka, ka upe izmazgājusies no krasta, apbēdināties nozīmē sadusmoties, noņemt kazu – nofotografēt stirnu. Ja vajag no kāda tikt vaļā – tad sūta  bekas lauzt,  kāds var arī  dabūt pa šmeceri .

Veikals

Samazinoties iedzīvotāju skaitam un pirktspējai, Lejas Bulānā jau vairākus gadus veikals nedarbojas. Tuvākā oficiālā iepirkšanās vieta ir apmēram 20 km attālajā ciemā  Motorskā. 

Ja kādreiz Lejas Bulānas iedzīvotāji iztiku nodrošināja ar zemkopību un lopkopību, vēlāk ar darbu kolhozā, tad mūsdienās vienīgais vietējo ļaužu ienākumu avots ir  sēņošana, ogošana, riekstošana un citu dabas velšu vākšana. Sezona sākas ar  savvaļas ķiploku (lakšu jeb čeremšu) lasīšanu, kā arī paparžu dzinumu vākšanu. 

Valentīna Kalniņa, kurai vienīgajai ciemā ir valsts apmaksāts darbs, arī gadu no gada iet papardēs: Vajag tomēr bišku ko nebūt piepelnīt klāt. Atvaļinājumu  es ņemu  sēnslaikā. Sēnes mēs arī lasām (nodošanai),  gailenes. Sev mēs arī lasām i gailenes, i tās gruzdes, pēc tam sālam uz ziemu.

Papardes

Jau vairāk kā 25 gadus Lejas Bulānas apkārtnē pavasaros tiek ievāktas papardes.  Tās noteiktā garumā un konsistencē (neizplaukušas, viegli lūstošas) tiek nodotas uzpircējiem, kas tālāk papardes sāla, apstrādā un eksportē uz Japānu, Taizemi u.c.   Papardes uzturā lieto gan zupās un mērcēs, gan sautējumos. Tās esot veselīgas, jo neitralizējot  radioaktīvo vielu ietekmi. Pēdējos gados arī vietējie iedzīvotāji Sibīrijā  iecienījuši  papartņik jeb dažādus ēdienus no papardēm.

Valentīna Kalniņa stāsta, ka, čakli strādājot, pa dienu varot savākt ap centneru: Mēs braucam ar vaziku (mašīnu), pakaļā tā krāmējam, liekam buntītes, tad grūžam (vedam) uz māju, griežam nost, tad nododam kaimiņam. Viņš iesāla. Kad savācās daudz, tad brauc pakaļ (uzpircējs). Mēs lasām jau gadus 25 vismaz. Kādreiz mēs ar zirgu braucām lasīt, pēc tam ar traktoru. Man patīk lasīt papardes.

Background Image

CIEMA CILVĒKI

ALĪDA MELBĀRDE

Alīda Melbārde ir viena no vecākajām iedzīvotājām Lejas Bulānā. Viņa dzimusi 1928. gadā Lukeviču ģimenē. Ziemās viņa dzīvo Karatūzā pie meitas Augustīnes, bet vasaras joprojām pavada savās mājās Lejas Bulānā – gribas dzīvot tur, kur es ir dzīvojs visu mūžu! Es te i dzimis, te man i katra zālīte pazīstama!   

Alīdas tēvs bijis kurpnieks, taisījis pastalas. Pusciems pie viņa nācis, nesuši zābakus, kurpes labot. Kalis arī nažus, īlenus. Pa ziemu tēvs braucis prīzkās -  zeltu rakt. Raka, dabūja naudu, pirka drēbes. Priekš kara gāja zeltu rakt. Pa vasaru viņš brauca, ziemā bija mājās. Vēl daži vīri no ciema brauca zeltu rakt. Daži jau nodzēra to sapelnīto naudu. Pašlaisto šņabi, samagonku, taisīja ciemā, stāsta Alīda.

Alīda skolā pabeidza četras klases: Tikai divas ziemas gāja skolā latviski, potom (pēc tam) krievu valodā viss bija, vēlāk iebokšķerējās. Tad mamma palika slima, māsa nomira, bija jābrauc uz mežu (strādāt). 

Alīda ar Aleksandru Melbārdi apprecējās 1948. gadā. Ģimenē piedzima septiņi bērni, no kuriem trīs nomira pavisam maziņi, četri izauga lieli – Augustīne, Viktors, Jānis un Valdis.  Aleksandrs, kuru bērni sauca par tētuku,  bija kara veterāns – cīnījies arī Latvijā, kur guvis ievainojumus.

Alīdai neviens darbs nav kritis no rokām laukā. Viņa prot dažādus rokdarbus, vērpt, šūt:  Visas drēbītes bērniem pati šuvu, kleitiņas, pufaiciņas, pēc šnitītes vienas. Kad uznāca untums, tad adīja. Pa ziemu ko ta knibināj, pa vasaru gribas ārā. Alīdas māju rotā pašas austi grīddeķi un segas. Stelles gan atdotas ciema muzejam, kas atrodas pamestajā ciema skolā.

Alīdai patīk arī ziņģēt jeb dziedāt. Alīdai vēl saglabājies peseņiks (ziņģu klade) latviešu un krievu valodā: “Visi skuķi zināja pa latviski tās ziņģes. Te jau latviešu skuķi pa ciemu ziņģēja, klubā satikās, pa svētkiem ziņģēja. Baznīca pārvērtās par klubu. Sovets (padomju) valdība Dievu nepiezina, agrāk klubā māte un tēvs gāja dievu lūgt.” Alīda grib, lai ziņģu grāmatu viņai līdzi zārkā ieliek: “Es tur ziņģēšu! Meita Augustīne to nesaprot, vēlas, lai ziņģu kladi atstāj par piemiņu viņai.

Dieva dziesmas Alīda nav dziedājusi:  Es Dievu tur iekš sirdi un dzīvo tālāk. Ik vakaru, gulēt iedama, Alīda skaita latviešu valodā Tēvreizi, ko mamma un tēvs kādreiz iemācījuši, tā beidzas: Mūžam, mūžam, āmen!

Background Image

CIEMA CILVĒKI

VILIS KALNIŅŠ

Vilis Kalniņš jeb Kalniņ Vilis, ir dzimis 1956. gadā. Viņš jau vairākus gadus vairs nedzīvo Lejas Bulānā, bet gan pilsētā – Minusinskā. Tur viņam un viņa sievai Alevtīnai ir darbs, labiekārtots dzīvoklis daudzdzīvokļu mājā. 

Vilim ilgus gadus darba vieta  bija taiga, kur viņš jaktējās jeb medīja un ķēra kažokzvērus. Tagad Vilis strādā par šoferi. Uz Lejas Bulānu viņš aizbrauc ik pa laikam – pazvejot, pamedīt, satikt draugus. Vilis plāno, ka tad, kad aizies pensijā, atgriezīsies dzīvot Lejas Bulānā.

Es maz Bulānā dzīvoju. Es, kā skolu beidzu, tā aizbraucu, Minusinskā mācījos. Par šoferi izmācījos, jaunībā Minusinskā par šoferi strādāju. Kad apprecējos, tad Bulānā dzīvoju, divi bērni Bulānā radījās (piedzima),  stāsta Vilis. Nu jau Viļa un Alevtīnas trīs bērni ir izauguši, viena no meitām dzīvo  Latvijā. Vilis pats Latvijā nekad nav bijis. 

Būdams vietējais un turklāt mednieks, Kalniņ Vilis labi pārzina Lejas Bulānas apkārtni un tās vietu nosaukumus: Bufergravā pulka cilvēku nosisti un aplaupīti, Pasika upīte – pasikā bišu koki stāvējuši. Te ir Būdu puriņš un upīte, šitā ir Lustīgā graviņa. Brenc stakl – vieta, ko Brencis izkarčevājis (nolīdis). Vilis arī zina, kur vislabāk aug čeremša – savvaļas ķiploki, papardes, gailenes.

Background Image

CIEMA CILVĒKI

VALENTĪNA KALNIŅA

Valentīna Kalniņa, dzimusi Būde 1961. gadā, zina katru cilvēku Lejas Bulānā. Kopš 2003. gada viņa vada Lejas Bulānas bibliotēku un vienmēr uz darbu nāk arī svētdienās. Tad bibliotēkā sanāk vietējie, lai satiktos, parunātos, dažkārt dievvārdus noturētu. 

Atvaļinājumu ik gadu Kalniņ Vaļa izmanto sēņu laikā – tad dodas uz tuvējiem mežiem lasīt gailenes, gruzdes gan ziemas krājumiem, gan uzpircējiem, tā ar dabas veltēm piepelnot kādu rubli klāt. 

Vaļa mācījās Lejas Bulānas skolā, tolaik mācības notika krievu valodā. Latviski lasīt viņa iemācījās kopā ar saviem bērniem, kad Lejas Bulānā dzīvoja un strādāja skolotāji no Latvijas. Vaļas bērni ir pieauguši – jaunākā meita Velta dzīvo Latvijā, vecākā meita Ilga un dēls Eduards dzīvo tuvējā ciemā – Motorskā. Vaļa, kolīdz tiks pensijā, arī dosies prom: Uz bišku lielāku ciemu, 21 km no šejienes, uz Motorsku, tivāk bērniem!


Background Image

CIEMA CILVĒKI

MILDA VITNERE

Milda Vitnere dzimusi Lejas Bulānā 1926. gadā un šobrīd ar Alīdu Melbārdi ir vecākās ciema iedzīvotājas. Par ciema iedzīvotāju viņu šobrīd gan var saukt tikai daļēji, jo jau desmit gadus Milda ciemā pavada tikai vasaras, savukārt pārējo laiku dzīvo pie meitas Irmas pilsētā. Mildas ģimenē dzimuši trīs bērni – Irma, Juris un Elvīne. Arī Mildas vecāki dzimuši, apprecējušies un mūžu nodzīvojuši Lejas Bulānā, savukārt Mildas mātes tēvs Cinis esot bijis no Latvijas, no Rīgas. Vecmamma Jūlīte Mildai stāstījusi, ka vecaistēvs ķeizara laikos esot bijis izsūtīts uz Lejas Bulānu.  

Lejas Bulānas skolā Milda sākusi mācīties latviski desmit gadu vecumā – 1936. gada rudenī, tomēr jau 1937. gadā mācību valoda skolā tika nomainīta uz krievu valodu. Šobrīd Vitner Milda ir no nedaudzajiem Lejas Bulānas iedzīvotājiem, kas prot lasīt latviski.

Lejasbulānā kādreiz esot bijusi baznīca, tomēr jau 1932. gadā Baložu Jānis esot baznīcas pulksteni (zvanu) nogāzis. Kad ciemā saņemta pavēste, ka vandālis esot karā nosists, vecās sievas teikušas, ka tas tāpēc, ka zvanu nogāzis. Vēlāk baznīcas vietā ierīkots klubs, tur notikušas diskotēkas. Mildas vecmamma vienīgo reizi esot iegājusi baznīcā, kad tiesājuši viņas dēlu, Mildas onkuli Aleksi. Tā kā Aleksim par kviešu saujas nozagšanu tika piespriests piecu gadu cietumsods, vecmamma uz baznīcu vairs nav gājusi. 

Arī Mildas vīra radiniece Ciņu Paulīne uz baznīcā ierīkoto klubu nekad neesot gājusi. Viņa padomju laikos bijusi kā ciema “mācītāja” – kad kāds bulānietis aizgāja aizsaulē, precējās vai devās militārajā dienestā, Ciņu Paulīne skaitīja tiem Bībelē sameklētus vārdus – katram bijis savs pātariņš. Pēc Ciņu Paulīnes aiziešanas mūžībā viņas “Bībelītes” nonākušas pie Runču Emmas, lielā Bībele pie Kadaku Emīlijas sākumā bijusi, tā vēlāk esot aizvesta uz Latviju.

Ciņu Paulīne visu mūžu esot bijusi “mācītāja”. Skolā viņa gājusi tikai četras ziemas. Mildas meita Irma norāda, ka priekš tiem laikiem tas pulka bij. Beidzot skolu, Ciņu Paulīne esot saņēmusi pohvaļnij ļist jeb uzslavu – apliecību ar ķeizara attēlu.  Pa visu ciemu tāda esot bijusi tikai diviem – Ciņu Paulīnei un Vitneru Mārtiņam. Apliecība gan diemžēl nav saglabājusies, jo padomju laikos bijis bail to glabāt – kā ķeizaru nometa, tā aizlipināja ciet – uzlīmējuši to pūra kastes (lādes) vāka iekšpusē. Mildas meita Irma vien piemetina – kakoje vremja, takije pesņi (kādi laiki, tādas dziesmas jādzied). 

Pēc Otrā pasaules kara no Lejas Bulānas uz Latviju pārcēlās daudzas ģimenes. Pirmie 1947. gadā aizbraukuši Krastiņi, pēc tam Rudzīši. Daudzi aizbraukuši, kam Latvijā bijuši radi: Puse Bulānas prom ir... Tagad viss ir tā sajucis kā Bībelē pie Bābeles torni, nosaka Milda. Lai gan Milda Latvijā nekad nav bijusi, meita Irma 1972. gadā ciemojusies pie Krastiņiem, kas bija pārcēlušies uz dzīvi Cēsīs, 1987. gadā apmeklējusi Daugavpili, 1990. gadā – Jūrmalu un Majorus, pēdējā brīdī pirms vīzu režīma ieviešanas. Padomju laikos nokļūt uz Latviju bijis gana vienkārši, jo no Abakanas (130 km no Lejasbulānas) uz Rumbulas lidostu Rīgā kursējis tiešais avioreiss. 

Milda stāsta, ka šobrīd ciemā dzīvojot maz cilvēku. Lai gan “ziedu laikos” Lejas Bulānā sākuši būvēt pat piekto ielu, Milda nosmej, ka šobrīd visus lejasbulāniešus varētu izmitināt vienā ielā. Piektā Lejas Bulānas iela tā arī netika uzbūvēta, ceturto ielu savulaik izkulačīja. Padomju laikos ielām tika piešķirti nosaukumi, kas atkārtojas teju katrā lielākā Sibīrijas ciemā – Sovetskaja, Kolhoznaja, Komsomoļskaja... (Padomju, Kolhoza, Komjauniešu). Mūsdienās skraji apdzīvotās ielas sauc vienkārši par Pirmo, Otro un Trešo ielu.

Māju Pirmajā ielā, kur Milda dzīvo pašreiz, viņa nopirkusi 1964. gadā. Pirms tam dzīvojuši Trešajā ielā purva malā. Gar ciemu tek Lielupe un Linupīte, tāpēc ugunsgrēku Lejas Bulānā senāk gandrīz neesot bijis. Lielupe un Linupīte patiesībā esot viena upe, kas sadalījusies divās daļās. Lielupe senāk esot bijusi patiešām liela, lai gan šobrīd aizaugusi ar grīšļiem. Netālu no Mildas kādreizējās mājas tecējusi arī Tīrā upīte un Sarkanā upīte, kurā ūdens esot bijis rāvains, sarkans.

Vitneru Milda no 2015. gadā aptaujātajiem Lejas Bulānas iedzīvotājiem vislabāk atminējās dažādas agrāk ciemā piekoptās gadskārtu ieražas, kā arī teikas un ticējumus par dažādām pārdabiskām būtnēm – špokiem, māžiem, ērmiem, lietuvēniem, velliem, raganām, pūķiem, lai gan pati tiem netic. 

Vecmamma Mildai stāstījusi, ka kādreiz zirgi esot dzīti pieguļā. Reiz viens puisis ņēmis iemauktus, staigājis pa pakalnu un meklējis zirgus. Pēkšņi dzird – kaut kas staigā no pakaļas un saka: Nāve ir, mirt nemirst. Nāve ir, mirt nemirst. Pagriezies atpakaļ, bet nekā nav. Tas esot bijis tas lietuvēns, kas vadājot.

Lejas Bulānā savulaik dzīvojusi kāda Villu Minna, diezgan bailīga sieviete. Cilvēki visādi kādreiz bijuši – kas nopietns, kas buldurīgs, kas lustīgs. Tā nu puiši līduši Villu Minnai uz jumta un baidījuši to – vells lien pa trubu iekšā. Jauniem tikai nosmieties un nodulloties. Tagad gan visi tikai televizoru skatoties un nekam neticot. 

Špoki, ērmi un raganas kādreiz bijuši, jo cilvēki ticējuši Dievam, tagad netic ne Dievam, ne Vellam, tāpēc netic arī spokiem un raganām. Neticētu, pat ja tiem blakus sēdētu, nosaka Milda.